« Bet vēl ir daudz kas cits, ko Jēzus ir darījis, un, ja to visu sīki aprakstītu, es domāju, ka visā pasaulē nepietiktu vietas uzrakstītajiem ruļļiem »
(Jāņa 21:25)
Jēzus Kristus un pirmais Jāņa evaņģēlijā rakstītais brīnums, viņš ūdeni pārvērš vīnā: « Trešajā dienā Galilejas Kānā notika kāzu svinības, un tur bija Jēzus māte. Arī Jēzus un viņa mācekļi bija ielūgti uz kāzām. Kad beidzās vīns, māte Jēzum teica: ”Tiem nav vīna.” Bet Jēzus viņai atbildēja: ”Kāpēc mums ar tevi par to raizēties? Mana stunda vēl nav pienākusi.” Viņa māte sacīja apkalpotājiem: ”Dariet, ko viņš jums teiks!” Saskaņā ar jūdu attīrīšanās priekšrakstiem tur atradās seši akmens ūdenstrauki, un katrā no tiem sagāja divi vai trīs mēri. Jēzus apkalpotājiem norādīja: ”Piepildiet traukus ar ūdeni!” Un tie piepildīja traukus līdz malām. Tad viņš sacīja: ”Tagad pasmeliet un aiznesiet mielasta pārraugam.” Viņi tā arī izdarīja. Kad mielasta pārraugs nogaršoja ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinot, no kurienes tas nāk (kurpretī kalpi, kas bija smēluši ūdeni, to zināja), viņš pasauca līgavaini un teica: ”Visi citi vispirms pasniedz labo vīnu un tikai tad, kad viesi ir iereibuši, — sliktāko. Bet tu esi pataupījis labo vīnu līdz šim brīdim.” Tas, ko Jēzus izdarīja Galilejas Kānā, bija viņa pirmais brīnums. Tā viņš atklāja savu godu, un viņa mācekļi sāka viņam ticēt » (Jāņa 2:1-11).
Jēzus Kristus dziedina ķēniņa kalpa dēlu: » Viņš atkal ieradās Galilejas Kānā, kur bija pārvērtis ūdeni vīnā. Kapernaumā bija kāds ķēniņa galminieks, kam dēls gulēja slims. Uzzinājis, ka Jēzus ir atnācis no Jūdejas uz Galileju, galminieks devās pie Jēzus un lūdza atnākt un izdziedināt viņa dēlu, kas bija tuvu nāvei. Bet Jēzus atbildēja: ”Ja jūs neredzat zīmes un brīnumus, jūs neticat.” Galminieks sacīja: ”Kungs, nāc, kamēr mans bērns vēl nav nomiris!” Jēzus teica: ”Ej mājās, tavs dēls dzīvos.” Vīrs noticēja Jēzus vārdiem un aizgāja. Kad viņš vēl bija ceļā, pretī nāca viņa kalpi, lai pavēstītu, ka zēnam ir kļuvis labāk. Viņš tiem pavaicāja, kurā stundā tas ir noticis, un kalpi atbildēja: ”Vakar septītajā stundā* drudzis viņam pārgāja.” Tā tēvs uzzināja, ka tas bija noticis tajā pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: ”Tavs dēls dzīvos.” Tad viņš un visa viņa saime kļuva ticīgi. Tā bija otrā reize, kad Jēzus, atgriezies no Jūdejas Galilejā, paveica brīnumu » (Jāņa 4:46-54).
Jēzus Kristus dziedina dēmonu apsēstu cilvēku Kapernaumā: « Tad Jēzus aizgāja uz Galilejas pilsētu Kapernaumu. Tur viņš mācīja sabatā, un cilvēki bija ļoti pārsteigti par to, kā viņš mācīja, jo viņš runāja kā tāds, kam ir vara. Sinagogā bija kāds cilvēks, kurā bija dēmons, ļauns gars, un viņš skaļā balsī sāka kliegt: ”Ko tu no mums gribi, nācarieti Jēzu? Vai tu esi atnācis mūs iznīcināt? Es zinu, kas tu esi — Dieva Svētais!” Bet Jēzus to apsauca: ”Apklusti un izej no viņa!” Pēc tam dēmons ļaužu priekšā nogāza cilvēku zemē un izgāja no viņa, nenodarījis viņam nekā ļauna. Visus, kas to redzēja, pārņēma izbrīns, un tie sacīja cits citam: ”Kas par vārdiem! Viņam ir tāda vara un spēks, ka viņš pavēl ļauniem gariem un tie iziet!” Tā runas par Jēzu izplatījās visā apkārtnē » (Lūkas 4:31-37).
Jēzus Kristus izdzina dēmonus Gadarenes zemē (tagad Jordānija, Jordānas austrumu daļa, netālu no Tibērijas ezera): « Kad viņš bija nonācis otrā krastā, gadariešu zemē, no kapiem viņam pretī iznāca divi dēmonu apsēsti cilvēki, kas bija tik neganti, ka neviens neuzdrošinājās pa to ceļu staigāt. Tie sāka kliegt: ”Ko tu no mums gribi, Dieva Dēls? Vai tu esi atnācis pirms laika mūs mocīt?” Bet tālumā ganījās liels cūku pulks. Dēmoni sāka lūgties: ”Ja tu mūs izdzen, liec mums ieiet cūkās!” Jēzus tiem teica: ”Ejiet!” Izgājuši no cilvēkiem, tie iegāja cūkās, un viss ganāmpulks metās pāri kraujai jūrā un noslīka. Bet gani aizbēga un, nonākuši pilsētā, izstāstīja visu, arī to, kas notika ar dēmonu apsēstajiem cilvēkiem. Tad visa pilsēta iznāca pretī Jēzum, un, viņu ieraudzījuši, pilsētas iedzīvotāji ļoti lūdza, lai viņš aizietu no tās apkārtnes » (Mateja 8:28-34).
Jēzus Kristus dziedina apustuļa Pētera vīramāti: « Kad Jēzus iegāja Pētera mājā, viņš ieraudzīja, ka Pētera sievasmāte guļ slima un tai ir drudzis. Viņš pieskārās tās rokai, un drudzis pārgāja; tad tā piecēlās un sāka viņu apkalpot” (Mateja 8:14,15).
Jēzus Kristus dziedina cilvēku, kuram ir paralizēta roka: « Kādā citā sabatā viņš iegāja sinagogā un sāka mācīt. Tur bija kāds cilvēks, kam bija paralizēta labā roka. Rakstu mācītāji un farizeji uzmanīgi vēroja, vai Jēzus sabatā dziedinās, lai atrastu iemeslu viņu apsūdzēt. 8 Bet viņš, zinādams to domas, teica tam cilvēkam: ”Piecelies un nostājies vidū!” Tas piecēlās un nostājās. Tad Jēzus tiem jautāja: ”Vai sabatā ir atļauts darīt labu vai darīt ļaunu, glābt dzīvību vai to atņemt?” Viņš pārlaida visiem skatienu un teica tam cilvēkam: ”Izstiep roku!” Tas paklausīja, un roka kļuva vesela. Bet tie kļuva vai traki aiz dusmām un sāka savā starpā pārrunāt, ko darīt ar Jēzu » (Lūkas 6:6-11).
Jēzus Kristus dziedina cilvēku, kas cieš no tūskas (pārmērīgas šķidruma uzkrāšanās organismā): « Reiz sabatā Jēzus bija ieradies uz maltīti pie kāda ietekmīga farizeja, un visi viņu uzmanīgi vēroja. Tur bija arī kāds cilvēks, kam bija tūska. Jēzus jautāja bauslības zinātājiem un farizejiem: ”Vai sabatā ir atļauts dziedināt vai ne?” Bet tie klusēja. Pieskāries slimajam, Jēzus to izdziedināja un ļāva tam iet. Tad viņš tiem sacīja: ”Ja jums sabatā dēls vai vērsis iekristu akā, vai jūs to tūlīt pat nevilktu ārā?” Un tie viņam neko nespēja atbildēt » (Lūkas 14:1-6).
Jēzus Kristus dziedina neredzīgo: « Kad viņš tuvojās Jērikai, ceļa malā sēdēja kāds akls cilvēks un ubagoja. Dzirdēdams, ka garām iet ļaužu pulks, tas sāka taujāt, kas tur notiek. Viņam atbildēja: ”Tur iet nācarietis Jēzus.” Tad viņš izsaucās: ”Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tie, kas gāja pa priekšu, mēģināja viņu apsaukt, lai viņš cieš klusu, bet viņš kliedza vēl stiprāk: ”Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Jēzus apstājās un pavēlēja atvest šo cilvēku. Kad tas bija pienācis, Jēzus jautāja: ”Ko tu vēlies, lai es izdaru tavā labā?” Tas lūdza: ”Kungs, liec man redzēt!” ”Kļūsti redzīgs!” Jēzus sacīja. ”Tava ticība tevi ir izdziedinājusi.” Acumirklī tas kļuva redzīgs un devās viņam līdzi, cildinādams Dievu. Arī visi ļaudis, kas to redzēja, slavēja Dievu » (Lūkas 18:35-43).
Jēzus Kristus dziedina divus neredzīgus cilvēkus: « Jēzum no turienes dodoties tālāk, viņam sekoja divi akli cilvēki, kas sauca: ”Dāvida dēls, apžēlojies par mums!” Kad Jēzus bija iegājis kādā namā, abi aklie pienāca pie viņa, un Jēzus tiem vaicāja: ”Vai jūs ticat, ka es spēju jūs izdziedināt?” Tie atbildēja: ”Jā, Kungs.” Tad viņš pieskārās to acīm un teica: ”Tā kā jums ir ticība, lai tā arī notiek.” Un to acis kļuva redzīgas. Pēc tam Jēzus tiem stingri pieteica: ”Pielūkojiet, ka neviens par to neuzzina!” Bet tie, izgājuši ārā, izstāstīja par viņu visā tajā apvidū » (Mateja 9:27-31).
Jēzus Kristus dziedina kurlu mēmu: » No Tiras apvidus Jēzus caur Sidonu atgriezās pie Galilejas jūras, šķērsodams Dekapoles apvidu. Tur ļaudis pie viņa atveda kurlu cilvēku, kam bija grūti runāt, un lūdza, lai viņš tam uzliktu rokas. Jēzus to aizveda savrup, prom no pūļa, lika pirkstus tam ausīs, spļāva un pieskārās nedzirdīgā cilvēka mēlei. Palūkojies debesīs, Jēzus dziļi nopūtās un teica: ”Efata!”, tas ir: ”Atveries!” Tad šī cilvēka ausis atvērās un mēle atraisījās, un tas sāka runāt skaidri. Jēzus ļaudīm aizliedza kādam par to stāstīt, bet, jo vairāk viņš aizliedza, jo vairāk tie runāja. Ļaudis bija ārkārtīgi pārsteigti un teica: ”Viņš visu ir izdarījis labi — viņš pat atdod kurlajiem dzirdi un mēmajiem runas spējas.” » (Marka 7:31-37).
Jēzus Kristus dziedina spitālīgo: “Tad pie viņa pienāca kāds spitālīgais un, nometies ceļos, viņu lūdza: ”Ja vien tu vēlētos, tu spētu mani dziedināt.” Iežēlojies viņš izstiepa roku, pieskārās tam un teica: ”Es vēlos. Kļūsti vesels.” Un tūlīt pat spitālība to atstāja, un tas kļuva vesels » (Marka 1:40-42).
Desmit spitālīgo dziedināšana: « Dodamies uz Jeruzālemi, Jēzus gāja caur Samarijas un Galilejas robežapvidu. Kad viņš gāja iekšā kādā ciemā, viņu ieraudzīja desmit spitālīgie. Nostājušies pa gabalu, tie skaļi sauca: ”Jēzu, Skolotāj, apžēlojies par mums!” Tos pamanījis, Jēzus teica: ”Ejiet un parādieties priesteriem!” Tad spitālīgie devās prom un ceļā kļuva veseli. Viens no tiem, redzēdams, ka ir izdziedināts, atgriezās un skaļā balsī slavēja Dievu. Šis cilvēks, kas bija samarietis, nokrita ceļos pie Jēzus kājām, noliecās ar seju pie zemes un viņam pateicās. Jēzus jautāja: ”Vai visi desmit nekļuva veseli? Kur tad ir pārējie deviņi? Vai neviens cits nav atgriezies, lai slavētu Dievu, kā vien šis sveštautietis?” Un viņš piebilda: ”Celies un ej! Tava ticība tevi ir izdziedinājusi.” » (Lūkas 17:11-19).
Jēzus Kristus dziedina paralītisku: « Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus devās uz Jeruzālemi. Jeruzālemē pie Aitu vārtiem ir baseins, ko ebrejiski sauc Betzata, ar piecām kolonādēm. Tur gulēja daudz tādu, kas bija slimi, akli, klibi un kam bija paralizēti locekļi. Starp tiem bija kāds cilvēks, kas slimoja jau trīsdesmit astoņus gadus. Redzēdams šo cilvēku guļam un zinādams, ka tas ir slims jau ilgu laiku, Jēzus tam vaicāja: ”Vai tu vēlies izveseļoties?” Slimais viņam atbildēja: ”Kungs, man nav neviena, kas mani ienestu baseinā, kad ūdens sāk viļņoties, bet, kamēr es pats tieku līdz turienei, cits nokāpj pirms manis.” Jēzus viņam teica: ”Celies, ņem savas nestuves un staigā!” Un šis cilvēks tūlīt pat kļuva vesels, paņēma savas nestuves un sāka staigāt” (Jāņa 5:1-9).
Jēzus Kristus dziedina epilepsiju: »Kad viņi tuvojās ļaužu pulkam, pie Jēzus pienāca kāds cilvēks, nometās ceļos un teica: ”Kungs, apžēlojies par manu dēlu, jo viņam ir epilepsija un viņam ir ļoti slikti. Viņš bieži iekrīt ugunī vai ūdenī. Es viņu atvedu pie taviem mācekļiem, bet tie viņu nespēja izdziedināt.” Jēzus sacīja: ”Ak, neticīgā un sabojātā paaudze, cik ilgi man būs jāpaliek pie jums? Cik ilgi man vajadzēs jūs paciest? Vediet viņu pie manis!” Tad Jēzus pavēlēja dēmonam, un tas izgāja no zēna. Un tajā pašā brīdī zēns kļuva vesels. Pēc tam mācekļi vieni paši piegāja pie Jēzus un vaicāja: ”Kāpēc mums neizdevās to izdzīt?” Viņš tiem paskaidroja: ”Tāpēc, ka jums ir maz ticības. Patiesi, es jums saku: ja jums būs tāda ticība kā sinepju sēkliņa, jūs teiksiet šim kalnam: ”Pārcelies no šejienes uz turieni!”, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” » (Mateja 17:14-20).
Jēzus Kristus dara brīnumu, to nezinot: « Jēzum ejot, ļaudis drūzmējās ap viņu. Kāda sieviete, kurai jau divpadsmit gadus bija asiņošana un kuru neviens nebija spējis izdziedināt, pienāca viņam no aizmugures un aizskāra viņa drēbju apakšmalu, un tūlīt pat asiņošana beidzās. Jēzus jautāja: ”Kas man pieskārās?” Kad visi liedzās, Pēteris teica: ”Skolotāj, ļaudis taču spiežas tev virsū no visām pusēm!” Tomēr Jēzus iebilda: ”Kāds man pieskārās, jo es jutu, ka no manis izgāja spēks.” Redzot, ka viņai nav izdevies palikt nepamanītai, sieviete drebēdama nokrita zemē viņa priekšā un, visiem dzirdot, izstāstīja, kāpēc ir pieskārusies viņam un kā vienā mirklī ir kļuvusi vesela. Bet Jēzus tai teica: ”Mana meita, tava ticība tevi ir izdziedinājusi. Ej ar mieru!” » (Lūkas 8:42-48).
Jēzus Kristus dziedina no attāluma: « Kad Jēzus bija beidzis runāt ar cilvēkiem, viņš aizgāja uz Kapernaumu. Tur kāda virsnieka* kalps, kas tam bija dārgs, bija ļoti slims, jau tuvu nāvei. Dzirdējis par Jēzu, virsnieks sūtīja pie viņa jūdu vecākos, lai tie lūgtu viņu atnākt un izdziedināt kalpu. Tie ieradās pie Jēzus un dedzīgi viņu lūdza: ”Šis cilvēks ir tā vērts, ka tu viņam palīdzi, jo viņš mīl mūsu tautu un pat ir uzcēlis mums sinagogu.” Tad Jēzus devās tiem līdzi. Kad viņš jau bija netālu no mājas, virsnieks sūtīja viņam pretī savus draugus, lai tie teiktu: ”Kungs, neapgrūtini sevi, jo es neesmu cienīgs, ka tu nāc zem mana jumta. Es arī neuzskatīju, ka esmu tā vērts, lai pats nāktu pie tevis. Saki tikai vārdu, un mans kalps kļūs vesels. Jo arī es esmu padots citiem, un man pašam ir pakļauti kareivji, un, kad es vienam saku: ”Ej!”, viņš iet, un citam: ”Nāc!”, viņš nāk, un savam kalpam: ”Dari to!”, viņš dara.” To dzirdēdams, Jēzus brīnījās par viņu. Pagriezies pret ļaudīm, kas viņam sekoja, Jēzus teica: ”Es jums saku: pat Izraēlā es neesmu atradis tik stipru ticību.” Kad tie, ko virsnieks bija sūtījis, atgriezās mājās, viņi ieraudzīja kalpu jau veselu » (Lūkas 7:1-10).
Jēzus Kristus ir dziedinājis sievieti ar invaliditāti 18 gadus: « Reiz Jēzus sabatā mācīja kādā sinagogā. Tur bija sieviete, ko jau astoņpadsmit gadus vārdzināja ļauns gars. Viņa bija pavisam salīkusi un nespēja atliekties taisni. Sievieti ieraudzījis, Jēzus vērsās pie viņas un teica: ”Sieviete, kļūsti brīva no savas slimības!” Viņš tai uzlika rokas, un viņa tūdaļ iztaisnojās un cildināja Dievu. Tad sinagogas priekšnieks, sašutis par to, ka Jēzus bija dziedinājis sabatā, uzrunāja ļaudis: ”Ir sešas dienas, kas paredzētas darbam, tajās tad arī nāciet, lai jūs dziedinātu, bet ne sabata dienā!” Taču Kungs atbildēja: ”Liekuļi, vai tad jebkurš no jums sabatā neatsien steliņģī savu vērsi vai ēzeli un neved to dzirdināt? Vai gan arī šo sievieti, Ābrahāma meitu, ko Sātans veselus astoņpadsmit gadus bija turējis važās, sabata dienā nepienācās atbrīvot no gūsta?” Pēc šiem vārdiem Jēzus pretiniekiem kļuva kauns, bet viss ļaužu pulks priecājās par viņa diženajiem darbiem » (Lūkas 13:10-17).
Jēzus Kristus dziedina feniķiešu sievietes meitu: « Pēc tam Jēzus devās uz Tiras un Sidonas apkārtni. Pie viņa atnāca kāda feniķiete, kas dzīvoja tajā apvidū, un skaļā balsī lūdzās: ”Apžēlojies par mani, Kungs, Dāvida dēls! Manu meitu briesmīgi moka dēmons.” Bet viņš tai neatbildēja ne vārda. Tad viņa mācekļi pienāca un lūdza: ”Saki, lai viņa iet prom, jo viņa nemitīgi kliedz mums nopakaļ.” Viņš atbildēja: ”Es neesmu sūtīts ne pie viena cita kā tikai pie Izraēla tautas pazudušajām avīm.” Bet sieviete pienāca klāt, nometās zemē viņa priekšā un sacīja: ”Kungs, palīdzi man!” Jēzus atteica: ”Nav pareizi atņemt maizi bērniem un nomest to sunīšiem.” ”Jā, Kungs,” viņa piekrita, ”tomēr sunīši ēd druskas, kas nokrīt no saimnieku galda.” Jēzus viņai atbildēja: ”Ak, sieviete, tava ticība ir liela! Lai notiek tā, kā tu vēlies.” Un tajā pašā brīdī viņas meita tika izdziedināta » (Mateja 15:21-28).
Jēzus Kristus nomierina vētru: « Tad viņš iekāpa laivā, un mācekļi viņam sekoja. Un, lūk, jūrā sacēlās liela vētra, tā ka viļņi šļācās pāri laivas malām, bet viņš gulēja. Tie pienāca un viņu uzmodināja, saukdami: ”Kungs, glāb mūs, jo mēs tūlīt iesim bojā!” Bet viņš atteica: ”Kāpēc jūs esat izbijušies, mazticīgie?” Un viņš piecēlās, apsauca vējus un jūru, un viss kļuva pilnīgi rāms. Izbrīnījušies tie vaicāja: ”Kas viņš ir par cilvēku, ja pat vēji un jūra viņam paklausa?” » (Mateja 8:23-27). Šis brīnums parāda, ka zemes paradīzē vairs nebūs vētru vai plūdu, kas izraisīs katastrofas.
Jēzus Kristus, kas staigā pa jūru: « Vēlāk, kad ļaudis bija prom, viņš vienatnē uzkāpa kalnā, lai lūgtu Dievu. Bija jau ļoti vēls, un viņš tur bija viens pats. Laiva tobrīd atradās jau lielu gabalu no krasta, un to mētāja viļņi, jo pūta pretvējš. Ceturtās nakts sardzes laikā Jēzus nāca pie mācekļiem pa jūras virsu. Kad mācekļi ieraudzīja viņu ejam pa jūru, tie satrūkušies iesaucās: ”Tas ir rēgs!” un sāka bailēs kliegt. Bet Jēzus tūlīt pat tos uzrunāja: ”Esiet droši! Tas esmu es, nebaidieties!” Pēteris atsaucās: ”Kungs, ja tas esi tu, liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu!” Jēzus teica: ”Nāc!”, un Pēteris izkāpa no laivas un pa ūdens virsu gāja pie Jēzus. Bet, redzēdams vētru, viņš nobijās un sāka grimt. ”Kungs, glāb mani!” viņš kliedza. Jēzus tūliņ izstiepa roku, satvēra viņu un teica: ”Mazticīgais, kāpēc tu sāki šaubīties?” Kad viņi bija iekāpuši laivā, vētra norima. Tad tie, kas bija laivā, metās ceļos viņa priekšā un teica: ”Tu patiešām esi Dieva Dēls.” » (Mateja 14: 23-33).
Brīnumainais persiku: « Reiz Jēzus, stāvēdams Ģenecaretes ezera krastā, mācīja Dieva vārdus, bet ļaudis, kas viņā klausījās, spiedās viņam virsū. Ezera malā viņš ieraudzīja divas laivas. Zvejnieki bija izkāpuši no tām un skaloja tīklus. Iekāpis vienā no laivām, kas piederēja Sīmanim, Jēzus tam palūdza nedaudz atirties no krasta. Tad viņš apsēdās un sāka mācīt ļaudis no laivas. Kad Jēzus bija beidzis, viņš Sīmanim teica: ”Pabrauc, kur ir dziļāks, un iemetiet tīklus tur!” Bet Sīmanis atbildēja: ”Skolotāj, mēs esam nopūlējušies visu nakti un neko neesam dabūjuši, bet, ja tu tā saki, es iemetīšu tīklus.” To izdarījuši, viņi noķēra ļoti daudz zivju, tā ka tīkli jau plīsa. Tad viņi māja saviem biedriem otrā laivā, lai tie nāktu talkā. Tie pieīrās, un viņi piepildīja ar zivīm abas laivas, līdz tās teju vai grima. To redzēdams, Sīmanis Pēteris nokrita Jēzum pie kājām un iesaucās: ”Atstāj mani, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks!” Sīmanis tā teica, jo lielais loms bija ārkārtīgi pārsteidzis gan viņu, gan visus, kas bija kopā ar viņu, un tāpat arī Cebedeja dēlus Jēkabu un Jāni, Sīmaņa biedrus. Bet Jēzus sacīja Sīmanim: ”Nebaidies! Turpmāk tu zvejosi cilvēkus.” Tad viņi izvilka laivas krastā, atstāja visu un sekoja viņam » (Lūkas 5:1-11).
Jēzus Kristus pavairo maizes: « Pēc tam Jēzus devās pāri Galilejas jeb Tiberijas jūrai. Viņam sekoja daudz ļaužu, jo tie bija redzējuši, kā viņš brīnumainā veidā bija dziedinājis slimos. Jēzus uzkāpa kalnā un apsēdās tur kopā ar saviem mācekļiem. Tuvojās jūdu svētki — Pasha. Kad Jēzus pavērās apkārt un ieraudzīja, ka pie viņa nāk daudz ļaužu, viņš Filipam jautāja: ”Kur lai nopērkam maizi, lai tie varētu paēst?” Bet to viņš teica, lai pārbaudītu Filipu, jo viņš zināja, ko tūlīt darīs. Filips atbildēja: ”Ar maizi, ko var nopirkt par divsimt denārijiem, nepietiks, lai katrs dabūtu kaut vai mazliet.” Viens no viņa mācekļiem, Sīmaņa Pētera brālis Andrejs, viņam teica: ”Te ir kāds zēns, kam ir piecas miežu maizes un divas zivtiņas. Bet kas gan tas ir tik daudziem?” Jēzus sacīja: ”Lai ļaudis atsēžas.” Tajā vietā bija daudz zāles, un visi apsēdās zemē. Vīriešu vien tur bija kādi pieci tūkstoši. Jēzus paņēma maizes, pateicās Dievam un izdalīja tās ļaudīm. Tāpat viņš izdalīja zivis, un katrs dabūja tik, cik vēlējās. Kad tie bija paēduši, viņš saviem mācekļiem teica: ”Savāciet atlikušos maizes gabalus, lai nekas neietu zudumā.” Mācekļi savāca maizes gabalus, kas pēc ēšanas bija palikuši pāri no piecām miežu maizēm, un pielasīja ar tiem divpadsmit grozus. Kad cilvēki redzēja, kādus brīnumus viņš dara, tie runāja: ”Šis tiešām ir tas pravietis, kam bija jānāk pasaulē.” Bet Jēzus, zinādams, ka tie taisās nākt un ar varu iecelt viņu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā » (Jāņa 6:1-15). Visā zemē būs daudz pārtikas (Psalms 72:16; Jesajas 30:23).
Jēzus Kristus uzaudzināja atraitnes dēlu: « Drīz pēc tam viņš devās uz pilsētu, ko sauc par Naini, un kopā ar viņu gāja viņa mācekļi un daudz ļaužu. Kad viņš tuvojās pilsētas vārtiem, lūk, ārā nesa kādu mirušo, kas bija savas mātes vienīgais dēls. Viņa bija atraitne, un kopā ar viņu bija liels pulks pilsētnieku. Ieraudzījis šo sievieti, Kungs iežēlojās par viņu un teica: ”Neraudi!” Viņš piegāja klāt, aizskāra nestuves, un, kad nesēji apstājās, viņš sacīja: ”Jaunekli, es tev saku: celies!” Tad mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un viņš to atdeva mātei. Visus ļaudis pārņēma bijība, un tie slavēja Dievu, teikdami: ”Liels pravietis ir parādījies mūsu vidū,” un: ”Dievs ir apžēlojies par savu tautu.” Ziņas par viņu izplatījās pa visu Jūdeju un visu apkārtni » (Lūkas 7:11-17).
Jēzus Kristus atdzīvinaļ Jairusa meitu: « Kamēr viņš vēl runāja, atnāca kāds cilvēks no sinagogas priekšnieka mājām un pavēstīja: ”Tava meita ir mirusi. Neapgrūtini vairs skolotāju.” Jēzus, to dzirdējis, sacīja: ”Nebaidies, tikai tici, un viņa tiks izglābta.” Kad viņš pienāca pie mājas, viņš nevienam citam neļāva iet iekšā kopā ar viņu kā vienīgi Pēterim, Jānim, Jēkabam un meitenes tēvam un mātei. Visi ļaudis tur raudāja un sērās dauzīja sev pa krūtīm viņas dēļ. Bet viņš teica: ”Neraudiet, jo viņa nav nomirusi, bet gan guļ.” Tad tie sāka viņu izsmiet, jo zināja, ka viņa ir mirusi. Bet viņš saņēma tās roku un iesaucās: ”Meitenīt, celies augšā!” Tās gars atgriezās, meitene uzreiz piecēlās, un viņš lika tai dot ēst. Vecāki bija bezgala priecīgi, taču viņš tiem piekodināja nevienam nestāstīt par notikušo » (Lūkas 8:49-56).
Jēzus Kristus augšāmceļ savu draugu Lācaru, kurš nomira pirms četrām dienām: « Jēzus vēl nebija ienācis ciemā, bet joprojām atradās tur, kur viņu bija satikusi Marta. Jūdi, kas bija pie Marijas mājās un viņu mierināja, redzēdami, ka Marija ātri pieceļas un iziet ārā, sekoja viņai, jo domāja, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu. Nonākusi līdz tai vietai, kur bija Jēzus, un viņu ieraudzījusi, Marija nokrita viņam pie kājām un sacīja: ”Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris.” Kad Jēzus redzēja, ka viņa raud un viņai līdzi atnākušie jūdi arī raud, viņam izlauzās smaga nopūta un viņš dziļi noskuma. Viņš vaicāja: ”Kur jūs viņu esat guldījuši?” Tie atbildēja: ”Kungs, nāc, un tu redzēsi!” Jēzus sāka raudāt. Tad jūdi teica: ”Redziet, cik ļoti viņš tam bija pieķēries!” Bet daži no tiem sprieda: ”Vai viņš, kas aklajam atvēra acis, nevarēja izdarīt arī tā, lai šis nenomirtu?” Jēzus, vēlreiz smagi nopūties, pienāca pie kapa — tā bija ala, kurai priekšā gulēja akmens. ”Noveliet akmeni!” Jēzus teica. Marta, nelaiķa māsa, ieminējās: ”Kungs, viņš jau ož, jo ir pagājušas četras dienas!” Jēzus viņai sacīja: ”Vai es tev neteicu: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva godu?” Tad tie novēla akmeni. Jēzus, pacēlis acis pret debesīm, sacīja: ”Tēvs, es tev pateicos, ka tu mani esi uzklausījis. Es zināju, ka tu mani vienmēr uzklausi, bet to es teicu šeit stāvošo ļaužu dēļ, lai viņi ticētu, ka tu mani esi sūtījis.” To pateicis, viņš skaļā balsī iesaucās: ”Lācar, nāc ārā!” Un mirušais iznāca. Viņa kājas un rokas bija notītas ar apsējiem, un seja bija aizsieta ar lakatu. Jēzus teica: ”Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet!”” (Jāņa 11:30–44).
Pēdējais brīnumainais persiku (neilgi pēc Kristus augšāmcelšanās): « Rītam austot, Jēzus nostājās krastā, bet mācekļi nesaprata, ka tas ir viņš. Tad Jēzus viņiem jautāja: ”Bērni, vai jums ir kas ēdams?” Mācekļi atbildēja: ”Nē, nav.” Viņš tiem sacīja: ”Iemetiet tīklu pa labi no laivas, tad jūs kaut ko dabūsiet!” Tie iemeta tīklu, bet izvilkt vairs nespēja, jo tajā bija daudz zivju. Tad māceklis, ko Jēzus īpaši mīlēja, teica Pēterim: ”Tas ir Kungs!” Izdzirdējis, ka tas ir Kungs, Sīmanis Pēteris apvilka virsdrēbes, jo viņš bija puskails, un metās jūrā. Bet pārējie mācekļi tuvojās krastam laivā, vilkdami tīklu, kas bija pilns ar zivīm. Viņi nebija tālu no krasta, tikai kādus simt metrus » (Jāņa 21:4-8).
Jēzus Kristus izdarīja daudzus citus brīnumus. Tie ļauj mums stiprināt savu ticību, iedrošina mūs un dod ieskatu daudzajās svētībās, kas būs paradīzē. Apustuļa Jāņa rakstītie vārdi ļoti labi apkopo apbrīnojamo brīnumu skaitu, ko izdarīja Jēzus Kristus kā garantiju tam, kas notiks paradīzē: « Bet vēl ir daudz kas cits, ko Jēzus ir darījis, un, ja to visu sīki aprakstītu, es domāju, ka visā pasaulē nepietiktu vietas uzrakstītajiem ruļļiem » (Jāņa 21:25).
***
Latvian: sešas Bībeles studiju tēmas
Kopsavilkuma tabula ar vairāk nekā septiņdesmit valodām, kurā katrā valodā ir seši svarīgi Bībeles raksti…
Table of contents of the http://yomelyah.fr/ website
Lasiet Bībeli katru dienu. Šajā saturā ir iekļauti izglītojoši Bībeles raksti angļu, franču, spāņu un portugāļu valodā (izmantojiet Google tulkotāju, lai izvēlētos vienu no šīm valodām, kā arī sev tīkamu valodu, lai izprastu šo rakstu saturu).
***